April 22th, 2013 - Riga, Latvia - Indrai Noji (Indra Nooyi), Megai Vitmenai (Meg Whitman), Irēnei Rozenfeldai (Irene Rosenfeld), Elenai Kulmanai (Ellen Kullman) un Patrīcijai Vertcai (Patricia Woertz) ir kas kopīgs. Viņas ir monumentālu, daudznacionālu un gigantisku amerikāņu korporāciju vadītājas, sievietes, mātes, kuras turklāt ir iekļautas žurnāla Forbes ietekmīgāko sieviešu Top 10. Vai tas nozīmē, ka sievietes tikai ASV var būt ietekmīgas? Kā ar Eiropu? Dienvidameriku? Es vēlos pastāstīt par stiprām un veiksmīgām sievietēm ārpus ASV, kā arī par viņu apņēmību, neatlaidību un centību gan mājās, gan darbā. Šis būs mēģinājums izcelt to sieviešu izcilību, kas mazāk taisnīgās situācijās spēj sasniegt virsotnes un gūt panākumus, neraugoties uz tādiem sociāli kulturālajiem apstākļiem, kuru dēļ karjeras veidošana ir daudz sarežģītāka.
Par spīti izplatītajiem stereotipiem un konservatīvajam lomu sadalījumam mājās un darbā, Kolumbijā ir arī dažas varonīgas sievietes, kas spējušas ieņemt vadošus amatus gan uzņēmējdarbībā, gan politikā. Aptuveni 4% Kolumbijas Top 100 uzņēmumu vada sievietes.
Mēs zinām, cik grūti sievietēm nonākt uzņēmumu valdēs Eiropā (ES dati liecina, ka lielajos uzņēmumos tikai 12% valdes locekļu ir sievietes, krietni zem Briseles noteiktā 40% sliekšņa), tomēr Kolumbijā šī problēma ir daudz lielāka, un, visticamāk, nevis subjektīvu iemeslu (sievietes nav ieinteresētas tik daudz laika pavadīt darbā, augsts stresa līmenis), bet gan objektīvu iemeslu dēļ (grūti pārvarami „stikla griesti”, nevienlīdzīgs pienākumu sadalījums mājās, kā arī stereotipi).
Kā Eiropas sieviete biju diezgan šokēta, uzzinot, ka līdz 1970. gadam lielākajā daļā Kolumbijas ģimeņu bija tik bērnu, „cik Dievs devis”, līdz pat 15 bērniem vienai sievietei. Ņemot vērā konservatīvo pienākumu sadalījumu ģimenēs, sievietēm uzņemoties lielāko, vai pat visu, atbildību par bērnu audzināšanu, diezin vai vispār ir iespējams domāt par veiksmīgas karjeras veidošanu.
Pēdējo trīsdesmit gadu laikā Kolumbijā, tāpat kā lielākajā daļā Dienvidamerikas, ir notikušas pārmaiņas, un sievietes sākušas interesēties par karjeras veidošanu, kā rezultātā palielinās urbanizācijas līmenis un sieviešu īpatsvars darbaspēka sastāvā, kā arī pieaug tādu viena vecāka mājsaimniecību skaits, kurās sievietes uzņemas pilnu atbildību par bērniem un ir vienīgās ģimenes apgādnieces.
Šobrīd strādā nedaudz vairāk par pusi Kolumbijas sieviešu. Tomēr to algas joprojām ir par 25% - 30% zemākas nekā kolēģiem vīriešiem. Pārmaiņu rezultātā nodarbināto sieviešu skaits Kolumbijā ir būtiski palielinājies: no 19% pirms 50 – 60 gadiem līdz pat vairāk par 11 miljoniem profesionālu strādājošo sieviešu mūsdienās.
Kolumbijas sabiedrība ir izteikti polarizēta, un, ja runājam par pārmaiņām, tā nešķiet pārāk elastīga – aptuveni 13% iedzīvotāju pārvalda 85% bagātību (skat. 1. att.). Tas nav pozitīvi vērtējams pamats vienlīdzīgu iespēju attīstībai, kā arī neveicina daudzveidīgu un mūsdienīgu uzņēmējdarbības vadības modeļu izmantošanu uzņēmumos.
Pie zemākā sabiedrības slāņa piederošajām sievietēm lielākoties jāstrādā vienkāršās profesijās, jo tām ir mazāk iespēju iegūt labu starptautisku izglītību un pieredzi, kamēr daudzi šī paša slāņa vīrieši lielāko daļu savu ienākumu tērē alkoholam un tamlīdzīgām lietām.
Vidusslānis ir neliels, bet tas ir vienīgais drošais avots, kur meklēt sievietes vadītājas, jo viņu ģimenēm ir līdzekļi izglītībai, kā arī motivācija attīstīties profesionāli. Savukārt augstākā sabiedrības slāņa sievietēm ir visplašākās izglītības ieguves iespējas, tomēr pievienošanos darbaspēkam tās neuzskata par prestižu.
Lai gan daudzas Kolumbijā dzīvojošās sievietes vēlas veidot profesionālo karjeru, no viņām primāri tiek sagaidīta atbildība par bērniem, tādējādi viņas, neatkarīgi no ģimenes stāvokļa, zināmā mērā ir vientuļās mātes. Tas nozīmē, ka viņām ir jāatrod laiks, lai aizvestu bērnus pie ārsta, piedalītos skolas pasākumos, sekotu līdzi mācībām, risinātu problēmas, paliktu mājās ar slimiem bērniem, būtu mājās, kad auklītēm jādodas prom vai bērnudārzi ir slēgti. Un tas viss jāpaspēj laikā, kamēr viņu kolēģi vīrieši tikai turpina virzīties pa karjeras kāpnēm. Pat ja sievietei izdodas strādāt pilnu darba laiku, viņai ir ierobežotas iespējas strādāt virsstundas, doties darījumu braucienos, atpūsties, kā arī atrast laiku pašattīstībai vai tālākizglītībai. Labāka situācija ir ģimenēs, kas dzīvojušas ārzemēs, ieguvušas starptautisku izglītību vai ko vispār vairāk ietekmējuši globalizācijas procesi.
Šie apstākļi rada nevienlīdzību un ierobežo sieviešu iespējas sasniegt augstākās virsotnes biznesā. Ar dažiem no maniem klientiem – uzņēmumu vadītājiem vīriešiem no Skandināvijas – reizēm nav iespējams norunāt tikšanos, jo tie atrodas paternitātes atvaļinājumā vai arī uz maiņām ar sievu rūpējas par saslimušu bērnu.
Sievietēm, kas vēlas gūt panākumus un būt līdzvērtīgas partneres biznesā, pat Eiropā pastāv „stikla griesti”, tomēr manis intervētās Kolumbijas sievietes norādīja, ka dažkārt „griesti” vairāk līdzinās būrim no materiāla, kas ir daudz izturīgāks par stiklu. Tas nozīmē, ka diskriminācija ir acīmredzama un sievietēm, kāpjot pa karjeras kāpnēm, gandrīz ik uz soļa ir jāpārvar ievērojami šķēršļi.
Lai sievietes Kolumbijā tiktu uztvertas nopietni un tās varētu gūt panākumus darbā, tām jābūt daudz talantīgākām, izglītotākām, mērķtiecīgākām un godkārīgākām par kolēģiem vīriešiem. Kamēr šovinistu joki vai arī striptīza bāra apmeklējums kopā ar kolēģiem vīriešiem „liberālajā Eiropā” būtu pieļaujams un tiktu uzskatīts par sievietes īstenotā biznesa cenu, tas diezin vai būtu pieļaujams konservatīvajā, katoliskajā Kolumbijas un Dienvidamerikas sabiedrībā. Tāpēc sabiedrībā, kur sievietēm jāievēro augstāki standarti, viņu tolerance šādās situācijās ir kas vairāk par parastu biznesa cenu. Manis intervētās Kolumbijas uzņēmējas ir ļoti izglītotas, internacionālas, līdzsvarotas, gudras, pārliecinošas, kā arī godkārīgas un uz panākumiem orientētas. Viņām raksturīga ļoti liela aizrautība un stipras vērtības.
Zinot, ka gan Eiropā, gan Kolumbijā daudz paveikts vienlīdzīgu iespēju radīšanā sievietēm, ir svarīgi saprast, kas šajā jomā vēl darāms. Šādi retrospektīvi raksti paplašina izpratni un atver cilvēkus jauniem priekšstatiem, kā arī palīdz veidot dialogu par jaunu iespēju pavēršanu nākotnē. Es vēlos izteikt pateicību un veltīt šo rakstu sievietēm, kas palīdzēja tā tapšanā, proti: Fernandai Garsijai (Fernanda Garcia), Katalinai Eskobarai (Catalina Escobar), Zulmai Guzmanai (Zulma Guzman), Klaudijai Arias Robledo (Claudia Arias Robledo), Adrianai Suarezai (Adriana Suarez) un Marijai Pikai Počai (Maria Pica Poch).
Written by Evita Lune for Pedersen & Partners
Par autori:
Evita Lune ir Pedersen & Partners partnere un vadītāja Latvijā. Šajā uzņēmumā nostrādāto astoņu gadu laikā viņa realizējusi vairāk nekā 150 augstākā līmeņa projektu un izveidojusi ciešu sadarbību ar klientiem Baltijā, Skandināvijā, Krievijā un NVS valstīs plaša patēriņa preču ražošanas, mazumtirdzniecības, farmācijas un profesionālo pakalpojumu sektorā. Pirms pievienošanās Pedersen & Partners trīs gadus bijusi Rīgas Ekonomikas augstskolas Executive MBA programmas direktore un sešus gadus pildījusi uzņēmuma Shell starptautiskā un reģionālā mārketinga vadītāja pienākumus Rīgā, Budapeštā un Briselē. Lunes kundzei ir doktora grāds sociālajā ekonomikā. Papildus dzimtajai latviešu valodai Evita Lune brīvi pārvalda angļu un krievu valodu, kā arī labi pārzina vācu un zviedru valodu.